|
|
|
Ārzemju izbraucieni
2007/06/13
Ko Itālijā palaida garām tie, kas spēlēja golfu!
Autore: Kristīne Kundziņa
Kā jau zināms, katras kārtīgas golfera sievas uzdevums ir – NETRAUCĒT VĪRAM SPĒLĒT GOLFU!!! It īpaši, ja runa ir par spēli tik jaukā vietā, kā Riva de Tessali golfa klubā, pašos Itālijas dienvidos (īpašs paldies Eiropas žurnālistu golfačempionātam, kur dalību ņēma arī Latvijas Mediju golfa kluba izlase). Četras (no vīra) brīvas dienas, maza iznomāta mašīnīte un Eiropas ceļu atlass bija tieši tas, kas vajadzīgs, lai papētītu, kā itāļi dzīvojuši un dzīvo sava zābaka „papēdī”, jeb Apūlijā. Taisnības labad gan jāsaka, ka tuvējās pilsētas Metaponto un Matera ietilpst Bazilikatas reģionā un arī pats golfa laukums ir pavisam tuvu robežai.
2. diena (Metaponto, Matera)
Jau virzoties no Romas uz leju varēja vērot, kā mainās garām slīdošā ainava. Zaļās ielejas starp augstajiem kalniem, kuru starpā, īpaši izslējies, dižojās Vezuvs, pamazām nomainīja daudz līdzenāks reljefs. Ja piekraste joprojām zeļ griezdamās, tad braucot vairāk uz vidieni laukus klāj dzelteni rūsgani toņi. Kaktusi, augdami lauku malās, bieži pildot dzīvžoga funkciju, tuksnešaino iespaidu tikai pastiprina. Milzīgos plašumus nedaudz atdzīvina zeltaini siena rituļi, uzmirdz kāda balti krāsotas mājas siena un, tikai retumis, zaļo rindās sastādītu koku puduri.
Tuvākā pilsēta Metaponto piesaka sevi ar Senās Grieķijas atstātajām liecībām – Hēras templi un plašu arheoloģisko izrakumu zonu. Gribētos, lai laika zobs būtu pasaudzējos ko vairāk, bet nekā, tas atstājis aiz sevis tikai pāris graciozas kolonnas un smilšainu akmeņu virknējumus. Samierinājusies ar neizbēgamo patiesību, ka „...no zemes esam nākuši un par to arī tapsim...”, devos tālāk.
Mans mērķis bija viena no interesantākajām šī reģiona pilsētām – Matera. Tūrisma ceļvedi pāršķirstot vilinoša likās drupu ieleja Sasi, kur klintīs izcirstajās alās jau no 8 gadsimta patvērās mūki. Klintīs tika izcirstas daudzas kapelas un baznīcas, neskaitīju, bet esot ap 120. Vēlāk tās sāka apdzīvot zemnieki, sak, neies jau mantu laist zudumā! Turīgākie iedzīvotāji pamanījās starp šaurajām un klinšainajām ejām izbūvēt diezgan lielas savrupmājas un klosterus. 20. gadsimta 50. gados ieleja piedzīvo pagrimumu, tajā valda netīrība un nabadzība. Ja kāds, gadījumā ir lasījis Dantes „Elli”, tad tur esot bijis kaut kas stipri līdzīgs.
Sekojot savai vientuļas ceļotājas stratēģijai, sākumā, lai saprastu, kur kas atrodas, izbraukāju pilsētu ar mašīnu. Tad mēģinu paveikt neiespējamo – atrast stāvvietu automašīnu pārblīvētajā pilsētā, pēc iespējas tuvāk vecpilsētai un kādam zināmam un atpazīstamam objektam. Lielākais murgs man būtu apmaldīties un nekad vairs neatrast savu braucamo. Itāļu siesta (ļoti garš pusdienlaiks, kad visi veikali ir ciet un pilsētā nekas nenotiek) var kaitināt, bet tai ir arī savas labās puses, laikā no 13.30 līdz 16.30 nav jāmaksā par autostāvvietu. Nabaga mašīnīte tiek iemurcīta gaužām mazā spraudziņā, ko pie mums Tēvzemē, par stāvvietu nesauktu. Saules ieskauts laukums, spirdzinoša strūklaka un cauri māju velvēm paveras skats uz Sasi ieleju. Milzīgi plašumi, sīkas ieliņas, klintis, kas pārtop rūsgani bālās celtnēs, staltās baznīcās un tad atkal sairst drupās. Sakot, ka ieleja mani pārsteidza un sajūsmināja, nozīmētu nepateikt gandrīz neko! Lieki vēl piebilst, ka atlikusī dienas daļa pagāja apgūstot kaut nelielu daļiņu no šī brīnuma.
3. diena (Bari)
Sabiedēta ar paredzamā gala dinnera oficiālo gaisotni, mani todien vajāja patīkamais, bet bezgala kaitinošais zvērs– „šoppings”. Tam diezgan piemērota likās Apūlijas centrālā pilsēta Bari. Sākumā, kā vienkārša romiešu tirdzniecības pilsēta (Barium), vēlāk normaņu virsvadībā tā kļuva par nozīmīgu jūras ostu, radot nopietnu konkurenci Venēcijai. Pilsēta lepojas ar 11.gs. celtu normaņu baznīcu, Rožera II laikā uzslietu un 13.gs. pārbūvētu pili un 12.gs. romānikas stila katedrāli.
Pilsētu iekarot nenācās viegli, tā izrādījās daudz diženāka par cerēto. Ielu labirinti, brašie itāļu džigiti pie daudzo Smartu stūrēm, uzdevumu krietni sarežģīja. Apjausma par pilsētas ģeogrāfiju šoreiz nāca stipri lēni. Novietojot mašīnu ielas malā, izjutu nepārvaramu vēlēšanos to nofotografēt kopā ar ielas nosaukumu un adresi, tā sakot – piemiņai... Cauri veikalu pārpilnajām avēnijām aizklīdu līdz vecpilsētai, kas bija patīkami mierīga. Šauras, puķupodu un izkārtas veļas izraibinātas ieliņas, gleznaini pagalmiņi izrādīja savu galveno dārgumu – izpušķotu altāri. Seno baznīcu vienkāršība izcēla to eleganci. To nepiesātinātie apdares elementi lieliski izcēlās uz bālgano sienu gludā fona. Pils gleznainās mūra sienas šķita slēpjam ko patiešām vērtīgu. Nepažēloju 2 EUR lai to noskaidrotu. Četras staltas palmas grezno citādi vienkāršo iekšpagalmu, pagrabā izkārtota plaša, arheoloģiskajos izrakumos gūta, kolekcija. Atlikumu iztērēju izložņājot nelielo dārzu, kur starp vīteņaugiem un reibinoši smaržīgiem ziedu krūmiem paslēpies viens otrs senatnīgs cilnis. Siesta tuvojās beigām un es varēju doties pieradināt savu „zvēru”.
4.diena (Alberobello, Leče)
Pēdējā diena pienāca ar nervozu atklāsmi – vai tiešām tas, ko redzēšu šodien būs pēdējais šai ceļojumā!!!??? Kas būs tas, ko neredzot nevar aizbraukt? Protams, Alberobello reģionā mītošie trulli! Nē, ne troļļi, bet gan trulli – neparastas apaļas celtnes ar konisku jumtu, kas būvēts no kaļķakmens gabaliem. Rūķu mājiņu sienas ir nobalsinātas baltas jo baltas, bet pelēkos jumtus reizēm grezno reliģiski vai folkloras simboli.
Itālijas daba dara, ko spēj, lai mani pārsteigtu aizvien no jauna. Augļu dārzus, olīvu un vīnogu laukus stingrās līnijās norobežo kaļķakmenī veidoti žogi. Tie stiepjas gar ceļu malām, iebrauktuvēm, ganībām, nedaudz apdrupuši, apsūnojuši, bet tādēļ vēl jo gleznaināki. Kādas saimniecības teritorijā pamanu pirmo trulli mājiņu puduri. Pelēkie konusiņi braši slejas starp koku puduriem, vilinot braukt tuvāk. Mēģinu to darīt, bet izlīkumojot caur akmeņaino žogu stingri nosprausto trajektoriju nonāku privātmājas pagalmā. Neviena nemanīta lavos projām. Pēcāk izrādās, ka trulli jumtiņi rotā katru saimniecību, viens apdrupis un senatnīgs, cits pavisam jauns un dekoratīvs.
Alberobello ir tulli galvaspilsēta. Tie šeit ir nosēti no vienas vietas. Kāpjot mazo namiņu pārpilnajā kalnā liekas, ka pasaka atdzīvojusies. Šķiet tūdaļkāds mazs cilvēciņš ar garu bārdu pavērs durvis un aicinās ienākt. Varbūt aiz nākamā stūra tas parādīsies un nāks pretī? Nē, diemžēl, tas tikai kārtējais vācu tūrists! Kalna galā, daudz brangāka apmēros, stāv trulli baznīca. Lai man piedod tās radītāji, bet šie apaļie, pelēkbaltie jumtiņi daudz labāk piedien mazajiem pasaku namiņiem. Pilsētas otrā pusē uzeju pavisam mazu kapelliņu, pāris logi, pusducis jumtiņu un pusapaļas durvis. Tā, šķiet, turpina stāstīt aizsākto pasaku...
Vēl tikai viens sapnis man bija palicis nepiepildīts – aizbraukt uz pašu zābaka „papēdi”. Vilinoša šķiet lielākā Salentīnas pussalas pilsēta Leče. To sen senos laikos dibināja grieķi. Romas impērija to padarīja tik varenu, ka savu ietekmi tā saglabāja arī viduslaikos. Leče ir slavena ar savām baroka stilā būvētajām ēku fasādēm. Apvidū iegūstamais viegli kaļamais akmens šķiet pavēris slūžas tēlnieku fantāzijai. Barokālā elementu pārpilnība šeit piedzīvo savus ziedu laikus.
Jo vairāk ceļš ved uz dienvidiem, jo nožēlojamāks tas kļūst. Šaurās, grubuļainās ieliņas haotiski vijas caur noplukušajām pilsētelēm. Ceļš, kas kartē atzīmēts ar stingru sarkanu līniju, brīžiem kļūst stipri līdzīgs tam, kas ved caur manas mājas iekšpagalmu. Tikpat bedrains un šaurs! Satiksme, par laimi, nav pārāk intensīva, arī stāvvietas patukšas. Kaut kur pazuduši tūristu bari... Mašīnu novietoju pie 16.gs. būvētas pils sienas, tā atdala jauno pilsētas daļu no vecpilsētas. Ejot gar monotono garo sienu brīžiem kļūst neomulīgi. Pilsēta klusa, noplukusi, vietām to atdzīvina kolorītu jauniešu bariņi, kaut ko smejot un tērgājot savā dialektā. Manām ausīm tas izklausās pēc – „...šito gan derētu aptīrīt, ne? He... he...”. Atrodu dzīvāku ielu un turos pie tās. Tā arī izrādās galvenā vecpilsētas iela, kas sākas ar 18.gs. celtiem pilsētas vārtiem, stiepjas gar garīgo semināru, bīskapa pili (Palazzo Vescovile) un katedrāli, līdz beidzot nonāk pie 1.gs. p.m.ē. celta romiešu amfiteātra drupām. Kontrasts starp apdrupušo, nolaisto māju pelēkbrūnajām sienām un grezno, bagātīgi rotāto baznīcu fasādēm ir šokējošs. It īpaši izceļas Santa Croce baznīca, bez rotājuma nav atstāts neviens tās fasādes kvadrātcentimetrs. Atpakaļceļš solās būt garš, tāpēc šai dieva piemirstajā pilsētā daudz nekavējos.
1.diena (Taranto)
Ceļojuma pirmo dienu šoreiz nepieminēšu. Pēc brašās naksnīgās dziedāšanas tā bija visai miglaina... Turpretī savu galveno uzdevumu – „netraucēt vīram spēlēt golfu” es godam izpildīju. Tas nesa augļus, kā nekā tieši viņš bija turnīra „Viesi un draugi” uzvarētājs.
Apstiprinot, ka golfa spēles vietā taisos ceļot, no kāda kaislīga golfa spēlētāja mutes nāca vārdi – „...nožēlojami!!!” Tik tiešām, ekskursijās nosisto laiku taču vajadzēja pavadīt golfa laukumā!!!
2004/07/14
Ekstrēmajā golfā Nitvaljā izturīgākais Janševics
Otrdien, 13. jūlijā LMGK jau trešo gadu pēc kārtas vienu no Mediju līgas posmiem aizvadīja Igaunijas golfa laukumā Nitvaljā. Šī etapa, ceturtā pēc skaita 2004. gada sezonā, galvenais favorīts bija reitinga līderis Jānis Jarāns, kurš bija triumfējis iepriekšējos divos gados un pretendēja uz Eesti hat trick , taču šoreiz viņam pietrūka četru sitienu - veicot laukumu ar 96 sitieniem, uzvarēja Jānis Janševics, kurš apliecināja, ka viņa pulveris vēl joprojām ir sauss pat pēc viena izlaista posma.
Bet saglabāt kaut ko sausu Nitvaljā bija ļoti grūti, jo golferus pārbaudīja ne tikai laukuma līkloči, bunkuri un dīķi, bet arī spēcīgas lietusgāzes un pēc tām palikušās peļķes. Pirmos piecus LMGK pārstāvjus lietus noķēra uz 6. bedrītes, kamēr pārējie pieci tika izmērcēti jau uz pirmās bedrītes. Gāziens bija pamatīgs un tas atstāja savu iespaidu arī uz laukumu - bumbiņas bieži atrada peļķes un ripoja daudz vārgāk, turklāt uzsist no tik pielijušas zemes bija krietni grūtāk.
Dažiem gan tas netraucēja, savukārt citi bija spiesti noskatīties, kā pēc normāla sitiena bumbiņa nolido daudz mazāku distanci, kā gaidīts. Starp citu, lietus ietekmi uz rezultātiem var lieliski apskatīt arī scorecard - spēcīgās lietavas dēļ pirmie divi LMGK flaiti bija spiesti paņemt apmēram 15 minūšu pauzi pirms 7. bedres, bet pēc tam spēlēšana bija jau savādāka un Janševics un Jarāns uz šīs Par 4 bedrītes (tiesa, diezgan sarežģītās) atstāja astoņus sitienus, bet Ingmāram Jurisonam bija nepieciešami visi desmit. Tiesa, grīni gan vēl joprojām bija ātri un tas sagādāja problēmas visiem, izņemot Jāni Jarānu, kas trāpīja vairākus mega-tālus puterus.
Kā jau varēja noprast, uz ML posmu Nitvaljā bija ieradušies desmit LMGK pārstāvji. Bija plānots, ka viņu būs vismaz 13, taču Iveta Kaminska, Andis Eglītis un Matīss Veide tomēr neatbrauca un līdz ar to posma uzvarētāja dāmu konkurencē netika noskaidrota. Ja Iveta būtu spēlējusi, viņa automātiski kļūtu par uzvarētāju un nostiprinātos reitinga pirmajā vietā, bet tagad situācija ir palikusi nemainīga.
Bet starp desmit atbraukušajiem labāko rezultātu uzrādīja Jānis Janševics, savukārt Jānis Jarāns ar 100 sitieniem ieņēma otro vietu. Taču viņš tāpat tajā vakarā bija visvairāk cienītais starp LMGK pārstāvjiem - mākslinieks bija pamanījies atvest kanādiešu viskija Black Velvet pudeli ("Tas ir parāds par pagājušo gadu, kad uzvarēju," paskaidroja Jānis) un izlijušie golferi ģērbtuvēs naski pulcējās ap skapīti ar 80. numuru, kur bija paslēpta dvēseli un miesu sildošā dzira.
Bet atgriezīsimies pie rezultātiem - 3. vietu ar 102 sitieniem paņēma Gatis Šļūka, kurš spēlē arvien labāk un nopietni apdraud vadošās trijotnes (Janševics, Jarāns, Jurisons) hegemoniju. Atjēdzies negaidīti zemajā 4. vietā, Ingmārs bija spiests atzīt, ka pirmo reizi pēdējo divu gadu laikā viņš ML posmā zaudējis cilvēkam, kura vārds nav Jānis. Jāsaka, ka abi Latvijas Avīzes pārstāvji vispār nospēlēja lieliski, jo Šļūka bija trešais, bet Kristaps Baņķis bija piektais.
Nākamais ML posms pēc divām nedēļām (27. jūlijā) notiks Ozo Golf Club laukumā, kura sarežģītās 18 bedrītes sola mediju golferiem ne mazākas galvassāpes kā Nitvaljas peļķes (pie spēlēšanas gan tiks tikai tie, kuriem uz rokas būs nokārtotos eksāmenus apliecinošā zaļā karte!!!). Tas būs vēl viens cēliens intriģējošajā cīņā, kas izvēršas par pirmo vietu gan dāmu (Kaminska vs. Bērziņa), gan kungu (J.J. vs. J.J.) konkurencē. Turklāt pēc neoficiālas informācijas savu pirmo uzvaru tieši Ozo Golf Club gatavojas izcīnīt Jānis Pinkulis, Gatis Šļūka, Ingmārs Jurisons, Kristaps Banķis...
2003/07/15
Jarāns - Nitvaljas laukuma karalis!
Ar gandarījumu jāsecina, ka, par spīti Latvijas mediju golfa kluba
salīdzinoši neilgajai vēsturei, tam jau iedibinājušās pirmās vērā ņemamās
tradīcijas. Viena no tām - jau otro gadu pēc kārtas viens no Mediju līgas
posmiem pašā vasaras plaukumā notiek Nitvaljas golfa laukumā Igaunijā,
un jau otro gadu par tā uzvarētāju kļuvis Jānis Jarāns! 14 dalībnieku
konkurencē tieši Jarāns spēja nodemonstrēt visstabilāko spēli, abus devītniekus
veicot ar mazāk nekā pussimts sitieniem - 49 pirmajā, 46 - otrajā, un
līdz ar to 95 summā. Otro vietu sīvā cīņā ar vēl diviem Jāņiem (Janševicu
un Pinkuli) spēja izcīnīt Ingmārs Jurisons - 98 sitieni. Dāmu konkurencē
pirmā vieta tika dalīta starp Ivetu Kaminsku un Ievu Bērziņu, un arī šoreiz
maķenīt labāka izrādījās ilggadējā kluba līdere. Diemžēl, jauko atmosfēru
un sacensību garu nedaudz sabojāja laukuma uzraugu bieži vien nepamatotie
aizrādījumi, kas bija balstīti un gadu iepriekš dažu negadījumu radītajiem
stereotipiem par "neorganizētajiem Latvijas mediju golferiem".
Tomēr, lai gan igauņu nervozitāte pielipa arī Mediju kluba prezidentam
(un izpaudās dažu pārējiem spēlētājiem veltītu neadekvātu repliku veidā),
viss beidzās bez asinsizliešanas.
Līdz ar šo uzvaru Jarāns jūtami saasinājis cīņu par pirmo vietu, kurā
līdz šim diezgan omulīgi bija iejutušies Janševics un Jurisons - acīmredzot,
visu izšķirs Mediju līgas pēdējie posmi. Jarāna dubultpanākumam noteikti
būs arī tālejošākas sekas - jāšaubās, vai nākamvasar Nitvaljā konkurenti
cienījamajam māksliniekam ļaus pretendēt uz šīs lieliskās sērijas turpinājumu
jeb hat-trick!
1. |
J. Jarāns |
95 |
2. |
I. Jurisons |
98 |
3. |
J. Janševics |
101 |
4. |
J. Pinkulis |
110 |
5. |
Ē. Kundziņš |
111 |
6. |
A. Kursītis |
112 |
|
|
|
1. |
I. Kaminska |
130 |
2. |
I. Bērziņa |
143 |
2003/06/14
Zviedrijas kūrortā pārsteidzoši uzvar Pinkulis
No
10. līdz 13. jūnijam pieci Latvijas Mediju golfa kluba biedri – Jānis
Janševics, Ēriks Kundziņš, Kristians Rozenvalds, Jānis Pinkulis un Māris
Plūme – viesojās Zviedrijas kūrortā Idrefjalē, kur katru dienu vairākas
reizes spēlēja golfu vietējā golfa laukumā. 12. jūnijā šis kvintets noorganizēja
arī sacensības, kuru uzvarētājs ieguva Idrefjales valdes locekļa Urbana
Hālberga sarūpēto suvenīru. Lai visiem sacensību dalībniekiem būtu reālas
izredzes uzvarēt, miniturnīrs notika pēc HCP principa un to visprasmīgāk
prata izmantot Jānis Pinkulis (attēlā: uzvarētājs tikko saņēmis balvu
no Urbana Hālberga). J. Pinkulis arī visaktīvāk izmantoja braucienu, trijās
dienās izspēlējot 81 (18+36+27) bedrīti, turklāt, viņu piespieda apstāties
ne jau nogurums vai apnikums, bet gan pārāk spēcīgā lietus gāze.
Jāpiebilst, ka Idrefjales golfa laukums ir atzīts par vienu no skaistākajiem
Zviedrijā un ir arī pelnījis šādu titulu, jo atrodas uz klintīm 550 m
virs jūras līmeņa un tā reljefs ir ļoti kalnains. Idrefjales golfa laukums
praktiski ir iekārtots uz akmeņiem (tam bija nepieciešamas daudzas tonnas
zemes, kas tik uzklātas uz akmeņainās virsmas 10 cm biezā kārtā) un ir
diezgan sarežģīts, tāpēc ir nopietns izaicinājums jebkuram golferim -
ne velti tas ir otrs apmeklētākais golfa laukums Zviedrijā, lai arī atrodas
salīdzinoši nomaļā valsts vietā. LMGK pārstāvji plāno viesoties Idrefjalē
arī 2004. gadā.
|
|
|
|